Piedāvājam pilnībā noskatīties mūsu skolas 10.a klases meiteņu – Aurikas Portnajas, Amandas Dubkevičas, Viktorijas Lastovskas un Rebekas Liekniņas veidoto eksperimentāli dokumentālo īsfilmu “(Ievietojiet nosaukumu)”, kas šonedēļ piedzīvoja 2 pirmizrādes – RJV Aktu zālē visiem skolēniem, ieskaitot arī iedvesmotu klašu audzinātāju klases stundās, un Latvijas kultūras kanons lielajā finālā Latvijas Nacionālā bibliotēka / National Library of Latvia zālē.
Par filmu:
“Mēs esam izveidojuši eksperimentālu filmu par visu pašu personīgāko.
Cilvēki noklusē to, kas uztrauc, noklusē bailes, noklusē riebumu, aizvainojumu, noklusē pat lietas, par kurām var justies vainīgi, pat ja īstenībā nav. Ziniet, kas vēl cilvēki nav? Laimīgi par sevi. Sirds dziļumā reti kurš ir laimīgs par sevi, vai pat par kādu citu. Mēs nemēdzam mācēt klausīties nedz citus, nedz sevi; un mēs arī nestāstam, mums nestāsta, un pat paši sev mēs nevaram lietas uzticēt, un kopā kā sabiedrība draudzīgi esam nolēmuši to paspert zem tepiķa.
Bet kāpēc vispār ir tāds biedējošs un atsvešināts termins – sabiedrība? Tie ir citi cilvēki. Viņu nodomi, uzskati, redzējums par to, kādi jūs esat. Bet kāpēc viņiem ir izveidojies tāds vienpusīgs stāsts par to, kādi ir citi cilvēki? Kādi esam mēs paši?
Un es citēju pati savu scenāriju – Latvieši ir ļoti noslēgti. Mēs personīgo nestāstām. Mēs neklausamies. Tā nav pieņemts darīt – mēs to nepieņemam. Un ar savu darbu mēs ienirstam dziļumā, nevis skatāmies Lubānas ezera plašumā.
Kā lente bizē filmā iepīts spars runāt, kas bija, kad “Vai viegli būt jaunam?” tika laista pausaulē, iepīta savas identitātes auklēšana kā gadu no gada Latvijas tauta to dara ar Dziesmu un deju svētkiem, tajā skatītājus sveic Boriss Bērziņš ar savu māku ikdienišķo padarīt par mūžīgo un Ēriks Ādamsons ar skaistā meklēšanas prasmi, taču, godīgi atzīstoties – filma tika veidota pirmkārt no sirds – cilvēkiem, un jau otrkārt tika domāts par konkursu. Šis nav liels protests, nav akcija. Bet tā ir iekšējā pretstāve. Tas ir darbs ar sevi, tā ir sevis audzināšana. Mēs aicinājām jauniešus dalīties ar saviem stāstiem anonīmā aptaujā, tur tā arī bija rakstīts — Kas tev ir uz sirds? Ko tu izbļautu vienatnē Baltijas jūras krastā?
“Ievietojiet nosaukumu” radās rokās, kas nekad nav rakstījušas scenāriju. Rokās, kas nekad nav nopietni skārušās filmēšanai, rokās, kas nav piederējušas režisoram. Kā labākie Latvijas gardumi – mūsu filma ir roku darbs; tā nav perfekta, tajā ieliktas domas un pūles, mācīšanās. Un tomēr, atskatoties atpakaļ, nevar nejusties dīvaini – jo tās radīšana bija smags solis un liels darbs, bet prāts mūs apmāna un ievij to rutīnā – solis ir mazs, darbs ir pienākums; tas, iespējams, arī bija tas grūtākais – saprast, ka dari ko nozīmīgu, sacīt sev, ka viss šis nav par velti vien.”
